Pāriet uz saturu

Melnkalne

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Melnkalne
Црна Гора
Crna Gora
Melnkalnes karogs Melnkalnes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Oj, svijetla majska zoro
"Ak, spožā maija rītausma"
Location of Montenegro
Location of Montenegro
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Podgorica1
42°47′N 19°28′E / 42.783°N 19.467°E / 42.783; 19.467
Valsts valodas melnkalniešu valoda2
serbu valoda
bosniešu valoda
albāņu valoda
horvātu valoda
Valdība Pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Jakovs Milatovičs
 -  Premjerministrs Milojko Spajičs
Dibināta
 -  Dibināta Cetiņe 1484. gadā 
 -  Anektēta Osmaņu impērijā 1499. gadā 
 -  Atzīta neatkarība 1878. gadā 
 -  Apvienošanās ar Serbiju 1918. gadā 
 -  Neatkarība no valstu savienības 2006. gadā 
Platība
 -  Kopā 13 812 km² (160.)
 -  Ūdens (%) 1,5
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2017. gadā 678 931 (164.)
 -  Blīvums 45/km² (121.)
IKP (PPP) 2005/2006. gada aprēķins
 -  Kopā $3,443 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $3800 
TAI (2019) 0.829 (vidējs) (48.)
Valūta eiro3 (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .me (.yu)4
ISO 3166-1 kods 499 / MNE / ME
Tālsarunu kods +381
1 Melnkalnes tradicionālā galvaspilsēta ir Cetiņe.
2 Tiek uzskatīta par serbu valodas dialektu.
3 Pieņemts vienpusīgi, Melnkalne nav Eirozonas dalībniece.
4 Domēns .yu tiks izmantots līdz 2009. gada septembrim.

Melnkalne (melnkalniešu: Црна Гора jeb Crna Gora) ir valsts Balkānu reģionā, Eiropā. Tās krastus apskalo Adrijas jūra. Melnkalnes administratīvā galvaspilsēta ir Podgorica, bet vēsturiskā — Cetiņe.

Kopš 2010. gada Melnkalne ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, kas pievienošanās sarunas uzsāka 2012. gada jūnijā.[1] Kopš 2017. gada NATO dalībvalsts.[2]

Etimoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Valsts nosaukums Melnkalne ir tiešs latvisks tulkojums no melnkalniešu un serbu nosaukuma Crna Gora (Црна Гора), kas burtiski nozīmē "melnais kalns". Nosaukums saistīts ar tumšajiem, blīvi apmežotajiem kalniem valsts dienvidrietumu daļā, īpaši Lovčena apkārtnē, kuri no Adrijas jūras piekrastes radīja tumša kalnu masīva iespaidu.[3]

Rietumeiropas valodās izplatītais nosaukums Montenegro cēlies no venēciešu un itāļu formas Monte Negro, kas arī burtiski nozīmē "melnais kalns". Šo nosaukumu viduslaikos lietoja Venēcijas jūrasbraucēji, aprakstot no jūras redzamos tumši apaugušos kalnus. Vēlāk nosaukums Montenegro nostiprinājās daudzās Eiropas valodās, savukārt vietējā valodā saglabājās forma Crna Gora.[4]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Melnkalnes vēsture

Melnkalnes nosaukums (Crna Gora) pirmo reizi parādījās Crnojeviču valdīšanas laikā 14. gadsimtā. 1481. gadā tā kļuva par Osmaņu vasaļvalsti, kuru pārvaldīja bīskapi (vladikas). 1852. gadā bīskaps Danilo II Petrovičs-Ņegošs pasludināja sevi par kņazu un izveidoja Melnkalnes kņazisti. 1878. gada starptautiskajā Berlīnes līgumā Melnkalni atzina par neatkarīgu valsti, 1910. gadā kņazs Nikola I pieņēma karaļa titulu. Pirmā pasaules kara laikā Nikolas vadītā armija Melnkalnes kampaņas laikā cieta sakāvi un 1916. gadā Melnkalni okupēja Austroungārijas spēki.

1918. gada decembrī Melnkalne pievienojās Serbu, Horvātu un Slovēņu Karaļvalstij. Pēc Otrā pasaules kara Melnkalnes Sociālistiskā Republika kļuva par vienu no Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas republikām.

1992. gadā Melnkalnes Republika kā vienīgā no bijušajām Dienvidslāvijas republikām saglabāja savienību ar Serbiju, izveidojot Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, kas 2003. gadā tika pārdēvēta par Serbijas un Melnkalnes valstu savienību. 2006. gada 3. jūnijā Melnkalne tika pasludināta par neatkarīgu valsti.

Pēc neatkarības atjaunošanas 2006. gadā Melnkalne par vienu no galvenajiem ārpolitikas mērķiem izvirzīja integrāciju Eiropas Savienībā (ES). 2007. gada 15. oktobrī Luksemburgā Melnkalne un ES parakstīja Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, kas stājās spēkā 2010. gada 1. maijā.[5] 2008. gada 15. decembrī Melnkalne oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. 2010. gada 17. decembrī Eiropadome piešķīra valstij ES kandidātvalsts statusu, bet 2012. gada 29. jūnijā tika oficiāli sāktas iestāšanās sarunas. Sarunu process aptver 33 sarunu sadaļas, kas saistītas ar ES tiesību aktu kopuma jeb acquis communautaire pārņemšanu. Melnkalne pakāpeniski ir saskaņojusi savu likumdošanu ar Eiropas Savienības prasībām, tomēr īpaši sarežģīti jautājumi ir bijuši saistīti ar tiesu sistēmas neatkarību, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu, mediju brīvību un valsts pārvaldes reformām.

2021. gadā Melnkalnes pievienošanās sarunām tika piemērota pārskatītā ES paplašināšanās metodoloģija, kurā lielāka uzmanība pievērsta tiesiskuma, demokrātisko institūciju un ekonomikas reformu faktiskai īstenošanai.[6]

2024.–2026. gadā Melnkalnes integrācijas process ievērojami paātrinājās. 2026. gada aprīlī Eiropas Savienības Padomē tika izveidota īpaša darba grupa Melnkalnes pievienošanās līguma sagatavošanai, kas norādīja uz pāreju uz vēl noslēdzošāku sarunu posmu.[7]

Līdz 2026. gada jūlijam Melnkalne bija atvērusi visas 33 sarunu sadaļas, no kurām 18 bija provizoriski slēgtas. 2026. gada 14. jūlijā tika provizoriski slēgtas sadaļas par konkurences politiku un muitas savienību. Eiropas Savienības institūcijas šajā periodā Melnkalni raksturoja kā visvairāk progresējušo kandidātvalsti pašreizējā ES paplašināšanās procesā.[8]

2026. gada jūlijā Melnkalnes valdība paziņoja par bezvīzu režīma atcelšanu Krievijas pilsoņiem, šo lēmumu saistot ar valsts vīzu politikas saskaņošanu ar Eiropas Savienības prasībām. Saskaņā ar 2026. gada 23. jūlijā pieņemtajiem grozījumiem Krievijas pilsoņiem no 2026. gada 1. novembra ieceļošanai Melnkalnē būs nepieciešama vīza; līdz 2026. gada 31. oktobrim viņi valstī var uzturēties bez vīzas līdz 30 dienām.[9]

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Melnkalne atrodas Dienvidaustrumeiropā, Balkānu pussalas rietumu daļā, pie Adrijas jūras. Tā robežojas ar Horvātiju rietumos, Bosniju un Hercegovinu ziemeļrietumos, Serbiju ziemeļaustrumos, Kosovu austrumos un Albāniju dienvidaustrumos. Valsts platība ir 13 812 km², bet Adrijas jūras piekrastes kopgarums sasniedz aptuveni 293 km.[10]

Melnkalnes reljefs ir izteikti kalnains. Valsts ziemeļu un centrālajā daļā dominē Dināru kalnienes masīvi, kurus šķērso dziļas upju ielejas un kanjoni. Vairāk nekā 30 kalnu virsotņu pārsniedz 2000 metru augstumu. Pie augstākajām virsotnēm pieder Bobotov Kuk Durmitora masīvā, kura augstums ir 2522 metri.[11]

Nozīmīgākās Melnkalnes upes ir Tara, Morača, Piva un Lim. Tara ir pazīstama ar Taras kanjonu, kas vietām sasniedz aptuveni 1300 metru dziļumu un ir viens no dziļākajiem kanjoniem Eiropā. Taras upe un Durmitora kalnu teritorija ietilpst Durmitora nacionālajā parkā, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[12]

Lielākais ezers valstī ir Skadaras ezers, kas atrodas uz Melnkalnes un Albānijas robežas. Tā kopējā platība ir aptuveni 391 km², un lielākā ezera daļa atrodas Melnkalnes teritorijā. Ezers ir arī nozīmīga putnu dzīves un mitrāju aizsardzības teritorija.

Piekrastes reljefs ir ļoti daudzveidīgs. Ziemeļrietumos atrodas dziļi sauszemē iesniedzošais Kotoras līcis, kuru ieskauj stāvi kalnu masīvi. Dienvidu virzienā piekraste kļūst atklātāka, un tajā atrodas tādas nozīmīgas pilsētas un kūrorti kā Budva, Bāra un Ulciņa. Kopējais pludmaļu garums valstī ir aptuveni 73 km, bet garākā no tām ir Velika plaža pie Ulciņas, kas stiepjas aptuveni 12 km garumā.[13]

Melnkalnes klimatiskie apstākļi ievērojami atšķiras atkarībā no reljefa un attāluma no jūras. Adrijas jūras piekrastē dominē Vidusjūras klimats ar karstām un sausām vasarām un maigām, nokrišņiem bagātām ziemām. Valsts centrālajā daļā klimats ir kontinentālāks, savukārt augstākajos kalnu reģionos valda kalnu klimats ar vēsām vasarām un sniegotām ziemām.[14]

Melnkalnē ir pieci nacionālie parki — Durmitors, Biogradska Gora, Skadaras ezers, Lovčens un Prokletije. Tie aptver nozīmīgu daļu valsts kalnu, mežu, ezeru un mitrāju ekosistēmu un ir nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Tūrisms

[labot | labot pirmkodu]

Tūrisms ir viena no nozīmīgākajām Melnkalnes tautsaimniecības nozarēm. Valsts tūrisma piedāvājumu veido Adrijas jūras piekraste, vēsturiskās pilsētas, kalnu reģioni, nacionālie parki un kultūras pieminekļi. Īpaši nozīmīga ir piekrastes josla ar Kotoras līci, Budvu, Tivatu, Herceg Novi, Bāru un Ulciņu. 2025. gadā 92,6% visu tūristu nakšņojumu valstī tika reģistrēti piejūras kūrortos.[15]

Nozīmīgs tūrisma centrs ir Kotoras līcis, kura vēsturiskās pilsētas, piekrastes apdzīvotās vietas un jahtu ostas piesaista gan kultūras, gan kruīzu un jahtu tūristus. Kotoras vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, savukārt Tivatā atrodas starptautiski pazīstamā jahtu osta Porto Montenegro.

Valsts dienvidu daļā nozīmīgi kūrorti ir Budva un Ulciņa. Budvas Rivjēra ir pazīstama ar pludmalēm un izklaides infrastruktūru, savukārt pie Ulciņas atrodas aptuveni 13 km garā Velika plaža, kas ir garākā pludmale Melnkalnē.[16]

Tūrisms attīstīts arī valsts kalnu reģionos. Melnkalnē ir pieci nacionālie parki — Durmitors, Biogradska Gora, Skadaras ezers, Lovčens un Prokletije. Populāras aktivitātes ir pārgājieni, alpīnisms, slēpošana, raftings un velotūrisms. Īpaši pazīstams ir Taras kanjons, kas ir viens no dziļākajiem kanjoniem Eiropā.

2025. gadā Melnkalnē tika reģistrēti 2 728 564 tūristu ierašanās gadījumi un 15 367 166 nakšņojumi. Ārvalstu tūristi veidoja 95,8% no visiem nakšņojumiem. Visvairāk nakšņojumu veica tūristi no Serbijas (23,4%), Krievijas (16,4%), Bosnijas un Hercegovinas (8,1%), Vācijas (4,6%), Turcijas (4,3%), Ukrainas (4,3%) un Apvienotās Karalistes (4,1%).[17]

Starptautisko tūristu plūsmu galvenokārt apkalpo Podgoricas un Tivatas lidostas, kā arī Adrijas jūras ostas. Kotoras osta ir nozīmīgs kruīza kuģu galamērķis, bet Tivata kļuvusi par vienu no galvenajiem luksusa jahtu tūrisma centriem Adrijas jūras austrumu piekrastē.

Demogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

2020. gadā Melnkalnē dzīvoja 621 000 iedzīvotāju. Pēc 2011. gada tautskaites datiem 44,98 % iedzīvotāju bija melnkalnieši, 28,73 % serbi, 8,65 % bosnieši, 4,91 % albāņi, 1,01 % čigāni, 0,97 % horvāti. 7,68 % iedzīvotāju nosauca citu etnisko piederību, bet 3,31 % sevi sauca par musulmaņu tautībai piederīgiem. Serbi pārsvarā dzīvo ziemeļu daļā gar Serbijas robežu, bosnieši dzīvo ziemeļaustrumu daļā, albāņi gar Albānijas un Kosovas robežu.

Pēc 2011. gada tautskaites datiem 72,1% iedzīvotāju piederēja serbu ortodoksajai baznīcai, 19,1% islāmam, 3,4% Romas katoļu baznīcai.

Valodas

[labot | labot pirmkodu]

Melnkalnes valsts valoda ir melnkalniešu valoda. Saskaņā ar valsts konstitucionālo kārtību oficiālajā lietojumā atrodas arī serbu, bosniešu, albāņu un horvātu valoda. Melnkalniešu valodā tiek izmantots gan latīņu alfabēts, gan kirilica, un abiem rakstības veidiem ir vienlīdzīgs statuss. Valsts izglītības sistēmā mācību pamatvaloda ir melnkalniešu valoda, taču mācības var notikt arī citās oficiālajā lietojumā esošajās valodās.[18]

Valodas jautājums Melnkalnē ir cieši saistīts ar valsts nacionālās identitātes veidošanos pēc neatkarības atjaunošanas 2006. gadā. Melnkalniešu, serbu, bosniešu un horvātu valodas pieder pie dienvidslāvu valodu rietumu grupas un ir savstarpēji ļoti tuvas. Melnkalniešu literārās valodas standartizācija īpaši aktivizējās pēc neatkarības atjaunošanas; tās alfabētā papildus tradicionālajiem burtiem tika iekļauti burti Ś un Ź (kirilicā — С́ un З́).

Saskaņā ar 2023. gada tautas skaitīšanu visbiežāk par dzimto valodu tika norādīta serbu valoda — 269 307 cilvēki jeb 43,18% iedzīvotāju. Melnkalniešu valodu par dzimto valodu norādīja 215 299 cilvēki jeb 34,52%, bosniešu valodu — 43 470 jeb 6,97%, albāņu valodu — 32 725 jeb 5,25%, bet krievu valodu — 14 731 jeb 2,36% iedzīvotāju.[19]

Līdzīga situācija vērojama arī ikdienā lietotās valodas datos. 2023. gada tautas skaitīšanā 43,52% iedzīvotāju norādīja, ka parasti runā serbu valodā, 36,23% — melnkalniešu valodā, 6,68% — bosniešu valodā un 4,49% — albāņu valodā. Krievu valodu ikdienā parasti lietoja 2,21% valsts iedzīvotāju.[20]

Albāņu valoda ir īpaši izplatīta valsts dienvidaustrumos, galvenokārt Ulciņas un Tuzi apkārtnē, savukārt bosniešu valoda plašāk tiek lietota Melnkalnes ziemeļaustrumu pašvaldībās. Piekrastes pilsētās, īpaši Kotorā un tās apkārtnē, vēsturiski pastāv arī nozīmīga horvātu valodas un kultūras klātbūtne.

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]

Melnkalnes kultūra izveidojusies Balkānu, Vidusjūras un Centrāleiropas kultūru mijiedarbībā. To ietekmējušas gan Bizantijas, Venēcijas un Osmaņu impērijas tradīcijas, gan dienvidslāvu kultūrtelpa. Valsts kultūras mantojumā nozīmīga vieta ir pareizticīgo klosteriem un baznīcām, katoļu sakrālajai arhitektūrai Adrijas jūras piekrastē, islāma kultūras pieminekļiem valsts austrumu un dienvidu daļā, kā arī vēsturiskajām pilsētām un nocietinājumiem.[21]

Par vienu no nozīmīgākajiem Melnkalnes kultūras centriem tradicionāli uzskata Cetiņi, kas līdz 1918. gadam bija valsts galvaspilsēta. Pilsētā atrodas Melnkalnes Nacionālais muzejs, Cetiņas klosteris, bijušo valdnieku rezidences, bibliotēkas un arhīvi. Cetiņas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma kandidātu sarakstā.[22]

Melnkalnes literatūras un nacionālās kultūras vēsturē īpaša nozīme ir 19. gadsimta valdniekam, dzejniekam un filozofam Petaram II Petrovičam-Njegošam. Viņa pazīstamākais darbs Kalnu vainags (Gorski vijenac) ir viens no nozīmīgākajiem dienvidslāvu literatūras darbiem un ieņem centrālu vietu Melnkalnes literārajā tradīcijā.

Tradicionālajā mūzikā nozīmīgs instruments ir gusle — vienas stīgas lociņinstruments, kura pavadījumā vēsturiski tika dziedātas episkas dziesmas par kariem, varoņiem un nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem. Šī mutvārdu tradīcija kalpoja arī kā vēsturiskās atmiņas nodošanas veids no paaudzes paaudzē.[23]

Viens no raksturīgākajiem tradicionālajiem deju veidiem ir Crnogorsko oro jeb Melnkalnes oro. Dejas laikā dalībnieki veido apli, bet atsevišķi dejotāji tā centrā ar kustībām simboliski atdarina ērgļa lidojumu. Atsevišķos dejas variantos dejotāji kāpj viens otram uz pleciem, veidojot divlīmeņu apli.[24]

Piekrastes reģionos kultūras tradīcijas ievērojami atšķiras no valsts kalnu rajoniem. Kotorā, Perastā, Budvā un citās Adrijas piekrastes pilsētās saglabājusies izteikta Venēcijas kultūras un arhitektūras ietekme. Kotorā un tās apkārtnē tiek rīkoti tradicionāli karnevāli un jūrniecības svētki, savukārt Perastā ik gadu notiek Fašinada — tradicionāls pasākums, kura laikā vietējie iedzīvotāji ar laivām dodas uz mākslīgo Gospa od Škrpjela salu un met jūrā akmeņus, turpinot vēsturisko salas paplašināšanas tradīciju.[25]

Melnkalnes virtuve ir ģeogrāfiski daudzveidīga. Adrijas piekrastē izplatīti zivju un jūras produktu ēdieni, olīveļļa un Vidusjūras virtuvei raksturīgas sastāvdaļas, savukārt valsts kalnu reģionos tradicionāli dominē gaļas, piena produktu un kukurūzas ēdieni. Pie pazīstamākajiem ēdieniem pieder kačamak, cicvara, kūpinātais šķiņķis Njeguški pršut, dažādi sieri, jēra gaļa un ēdieni, kas gatavoti zem metāla vāka jeb sač.[26]

Melnkalnei raksturīga arī reliģiskā un etniskā daudzveidība. Valstī vēsturiski līdzās pastāv pareizticība, katolicisms un islāms, un šo reliģisko kopienu kultūras mantojums ir būtiska valsts arhitektūras, mākslas un tradicionālās kultūras daļa.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ COUNCIL CONCLUSIONS ON ENLARGEMENT AND STABILISATION AND ASSOCIATION PROCESS Arhivēts 2013. gada 19. septembrī, Wayback Machine vietnē. Briselē, 2012. gada 11. decembrī
  2. ↑ Par spīti Krievijas iebildumiem, Melnkalne pievienojas NATO Arhivēts 2017. gada 5. jūnijā, Wayback Machine vietnē. LETA—AP, 2017. gada 5. jūnijā
  3. ↑ «Voyage Monténégro» (franču). National Tourism Organisation of Montenegro. 2022-06-08. Skatīts: 2026-09-06.
  4. ↑ «Voyage Monténégro» (franču). National Tourism Organisation of Montenegro. 2022-06-08. Skatīts: 2026-09-06.
  5. ↑ «Stabilisation and Association Agreement between the European Communities and their Member States, of the one part, and the Republic of Montenegro, of the other part» (angļu). Eiropas Savienības Padome. Skatīts: 2026-09-06.
  6. ↑ «Montenegro» (angļu). Eiropas Savienības Padome. Skatīts: 2026-09-06.
  7. ↑ «Montenegro» (angļu). Eiropas Savienības Padome. Skatīts: 2026-09-06.
  8. ↑ «Enlargement: EU and Montenegro close accession negotiations on competition policy and customs union» (angļu). Eiropas Savienības Padome. 2026-07-14. Skatīts: 2026-09-06.
  9. ↑ «Montenegro fully aligns its visa policy with the European Union – citizens of numerous countries can now apply for a Montenegrin visa» (angļu). Government of Montenegro. 2026-07-27. Skatīts: 2026-09-06.
  10. ↑ «Montenegro — Facts & Figures» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  11. ↑ «Montenegro: Trends and Prospects» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  12. ↑ «Montenegro: Trends and Prospects» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  13. ↑ «Montenegro» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  14. ↑ «Montenegro — Facts & Figures» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  15. ↑ «Arrivals and overnight stays of tourists, total» (angļu). MONSTAT. 2026-03-05. Skatīts: 2026-09-06.
  16. ↑ «Facts about Montenegro» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  17. ↑ «Arrivals and overnight stays of tourists, total» (angļu). MONSTAT. 2026-03-05. Skatīts: 2026-09-06.
  18. ↑ «Language of Instruction» (angļu). Government of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  19. ↑ «Population of Montenegro by National, i.e. Ethnical Affiliation, Religion, Mother Tongue, and Language a Person Usually Speaks, Census 2023» (angļu). MONSTAT. 2024-10-15. Skatīts: 2026-09-06.
  20. ↑ «Population of Montenegro by National, i.e. Ethnical Affiliation, Religion, Mother Tongue, and Language a Person Usually Speaks, Census 2023» (angļu). MONSTAT. 2024-10-15. Skatīts: 2026-09-06.
  21. ↑ «Culture & Lifestyle» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  22. ↑ «Cetinje Historic Core» (angļu). UNESCO World Heritage Centre. Skatīts: 2026-09-06.
  23. ↑ «Intangible cultural treasures» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  24. ↑ «Montenegro's history & traditions» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  25. ↑ «Montenegro's history & traditions» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.
  26. ↑ «Flavors of Montenegro» (angļu). National Tourism Organisation of Montenegro. Skatīts: 2026-09-06.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]

Galerija

[labot | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Melnkalne&oldid=4518371"